FAKTI PAR ŪDENS PIESĀRŅOJUMU UN PIESĀRŅOJUMA AVOTIEM

ŪDEŅU PIESĀRŅOŠANA

Rūpniecības un lauksaimniecības attīstība un iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanās saistīta ar ūdens patēriņa palielināšanos.

Jau tagad daudzos pasaules reģionos ir jūtams saldūdens trūkums, ko izraisa ne tikai patēriņa pieaugums,

bet arī ūdeņu piesārņošana ar atkritumiem un notekūdeņiem.

Ūdeņi arī dabiskā stāvoklī var būt piesārņoti, t.i. var saturēt dažādas neorganiskas un

organiskas vielas un patogēnus organismus. Taču ūdeņu dabiskais piesārņojums parasti ir

samērā neliels un neizraisa būtiskas izmaiņas ekosistēmā.

Piesārņojumu, kas nonāk ūdeņos :

Ķīmiskais piesārņojums. Tas var būt neorganiskas un organiskas dabas. No neorganiskajām

vielām ūdeni piesārņo dažādi sāļi, skābes, sārmi, smagie metāli; no organiskajām – tehniskas

izcelsmes organiskās vielas, kā nafta un tās produkti, virsmas aktīvās vielas,

pesticīdi, kā arī dabiskas izcelsmes organiskās vielas – piemēram, augu un dzīvnieku

vielmaiņas produkti.

Fizikālais piesārņojums. Tā izpausmes formas ir:

– siltuma piesārņojums, kas paaugstina ūdens t°, piemēram, termoelektrostacijas ūdeņos

ievada daudz siltuma ar siltiem notekūdeņiem. Tas nelabvēlīgi ietekmē ūdeņu bioloģiskos

procesus, jo temperatūras paaugstināšanās ir kaitīga daudziem ūdens organismiem, kas

spēj dzīvot noteiktā temperatūras intervālā. Bez tam, paaugstinoties ūdens temperatūrai,

palielinās dzīvo organismu skābekļa patēriņš, bet tā sasilšanas spēja samazinās;

– radioaktīvie sārņi var nokļūt ūdens avotos, piemēram, no atomelektrostacijām, jo ūdens

tiek izmantots reaktoru dzesēšanai. Parasti tas ir neliels, taču ilgākā laika posmā var

izsaukt dzīvo organismu mutācijas;

– vielu cietās daļiņas (mehāniskie sārmi) – piemēram sadzīves atkritumi.

Bioloģiskais piesārņojums. To veido ūdens objektam neraksturīgu dzīvnieku, augu,

baktēriju, sēņu un vīrusu klātbūtne ūdenī.

Pēc ietekmes uz ūdens avotiem, piesārņojumu var iedalīt kā:

punktveida piesārņojumu (liela apjoma, vienā vietā koncentrēta piesārņojuma noplūde

no kāda konkrēta objekta, kas īsā laikā var būtiski pazemināt ūdens kvalitāti);

difūzo piesārņojumu (telpiski izkliedēts piesārņojums no salīdzinoši lielām platībām –

negatīvā ietekme nav acīm redzama, tā ir grūti konstatējama un izpaužas ilgākā laika

posmā, pamazām degradējot ūdens vidi).

 

ŪDEŅU PIESĀRŅOTĀJI

Notekūdeņi

Notekūdeņi ir viens no nozīmīgākajiem ūdeņu punktveida piesārņojuma avotiem. Tos pēc

izcelsmes var iedalīt:

– rūpnieciskajos (ražošanas) notekūdeņos;

– komunālajos notekūdeņos;

– lietus kanalizācijas notekūdeņos.

Ražošanas un sadzīves procesos notekūdeņi var būt ķīmiski, fizikāli un bioloģiski piesārņoti.

Rūpniecisko notekūdeņu sastāvs un apjoms ir

atkarīgs no konkrētas ražošanas nozares un var būt Ļoti dažāds. Tie var saturēt arī īpaši

toksiskas vielas.

 Komunālo notekūdeņu sastāvā pārsvarā ir dabiskas izcelsmes neorganiskās

(smiltis, minerālsāļi) un organiskās (tauki) vielas un vielas no sadzīves ķimikālijām.

Komunālo notekūdeņu apjomu nosaka ūdens patēriņš dzīvojamā sektorā (viena

cilvēka ūdens patēriņš vidēji var būt ap 200 l/dn) un pieplūdes no lietus kanalizācijas, kura

parasti ir pieslēgta centralizētajai kanalizācijas sistēmai.

Lauksaimniecības noplūdes

Lauksaimniecības noplūdes veidojas kā punktveida piesārņojums no fermu teritorijām, mēslu

krātuvēm, un difūzais piesārņojums no lauksaimniecībā izmantotās zemes (drenu notece,

virszemes notece).

Īpaši izdalāmas slāpekļa un fosfora savienojumu noplūdes. Piemēram, slāpekļa savienojumu

noplūde Latvijas teritorijā var būt 4-20 kg/ha gadā. Slāpekļa savienojumi iziet sarežģītu

aprites un transformāciju ceļu no lauksaimniecības platībām līdz ūdens aprites galapunktam –

jūrai. Bieži vien lauksaimniecības radītā piesārņojuma (it īpaši difūzā, ko izraisa,

organiskā un minerālmēslojuma nepareiza un pārmērīga lietošana) nodarītais kaitējums ūdens

avotiem sabiedrībā netiek pienācīgi novērtēts. Pierādīts, ka lauksaimniecības noplūdes sastāda

ievērojamu daļu no Baltijas jūras piesārņojuma.

Nosēdumi no gaisa

Gaisa piesārņojums ar slāpekļa, sēra un citiem savienojumiem izsauc skābā lietus veidošanos,

kurš satur biogēnos elementus, un tos ienes ūdeņu ekosistēmās. Piemēram, slāpekļa

savienojumu saturs lietus ūdenī Latvijas teritorijā var būt 5-20 mg/l.

Ūdens transports

Ūdens transports, un ostu darbība arī nelabvēlīgi ietekmē ūdeņus, tos piesārņojot, piemēram,

ar naftu un tās pārstrādes produktiem. Piesārņošana notiek avāriju, nelaimes gadījumu gan arī

nolaidības vai pat noziedzīgas darbības rezultātā.

 

PAZEMES ŪDEŅU PIESĀRŅOŠANA

Pazemes ūdeņu stāvoklis ir saistīts ar virszemes ūdeņu, augsnes u.c. vides

komponentu aizsardzības līmeni. Galvenie faktori, kas nosaka pazemes ūdeņu aizsardzību var

tikt iedalīti kā:

dabiskie (mazcaurlaidīgu nogulumu esamība; pazemes ūdeņu dziļums; pārklājošo iežu

filtrācijas un absorbcijas īpašības; augstāk un zemāk ieguļošo horizontu līmeņu attiecība);

tehnogēnie (apstākļi, kādos piesārņojošās vielas nonāk saskarē ar augsni vai

gruntsūdeņiem, piemēram, šķidro atkritumu uzglabāšana krātuvēs, notekūdeņu attīrīšana

filtrācijas laukos, mēslojuma iestrāde lauksaimniecībā izmantojamās zemēs u.c.);

fizikāli-ķīmiskie (piesārņojošo vielu migrācijas spēja, bioloģiskā stabilitāte, ķīmiskā un

fizikāli ķīmiskā mijiedarbība starp iežiem un pazemes ūdeņiem).

 

Jebkurš piesārņojums nonākot pazemes ūdeņos tur saglabājas ilgi, jo zemās temperatūras,

skābekļa trūkums un lēnais plūsmas ātrums negatīvi ietekmē ūdens pašattīrīšanās procesus.

Gruntsūdeņu piesārņojums konstatēts arī visās lielākajās Latvijas pilsētās, bet salīdzinot ar

iepriekš minētajiem objektiem, tas nav tik augsts. Gruntsūdeņos konstatēta paaugstināta

organisko vielu, slāpekļa, hlorīdu koncentrācijas, kā arī deterģentu un naftas produktu

klātbūtne.

Piesārņojuma ietekme uz virszemes ūdeņiem. Ūdensteču un ūdenstilpju hidroloģiskajā

režīmā ir mazūdens periodi, kad to ūdens daudzumu papildina galvenokārt pazemes ūdeņi. Ja

tie ir piesārņoti, tad piesārņojošās vielas nonāk arī virszemes ūdens objektos. Īpaši nelabvēlīga

situācija ir liels lauksaimniecībā izmantojamo zemju īpatsvars, kur lielās devās tiek lietoti minerālmēsli vai kūtsmēsli,

kā arī lielu esošo vai bijušo lopkopības fermu apkārtnē ar nesakārtotu kūtsmēslu savākšanas un

uzglabāšanas sistēmu.

Saimnieciskās darbības izraisīto avāriju risks. Pazemes ūdeņus apdraud dažāda veida

transporta, rūpnieciskās, uzglabāšanas terminālu (naftas produktu, pesticīdu, minerālmēslu),

cauruļvadu avārijas.

Atkritumu ietekme. Šī problēma saistīta ar nesakārtotiem atkritumu savākšanas,

uzglabāšanas un deponēšanas jautājumiem. Tā kā agrāk izveidotajās atkritumu izgāztuvēs

netika izveidota atbilstoša hidroizolācija, atkritumu masa tiek regulāri caurskalota ar

nokrišņiem un sniega kušanas ūdeņiem, kuri bagāti ar dažādām piesārņojošām vielām

un nonāk pazemes ūdeņos.

Transporta ietekme. Transporta ietekme uz pazemes ūdeņiem veidojas kā difūzais

(izkliedētais) piesārņojums ap lidostām, dzelzsceļiem, automaģistrālēm un kā punktveida

piesārņojums ostās un degvielas uzpildes stacijās.

Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme. Iestrādājot minerālmēslus un organisko mēslojumu

augsnē un izsmidzinot pesticīdus, ja to iestrādes normas nav agrotehniski pamatotas, veidojas

priekšnoteikumi piesārņojošo vielu infiltrācijai gruntsūdeņos. Lokāls pazemes ūdeņu

piesārņojums veidojas ap minerālmēslu un pesticīdu noliktavām, kūtsmēslu krātuvēm

gadījumos, ja, piemēram, tās uzceltas uz smilšainām gruntīm bez atbilstošas hidroizolācijas,

mēslojuma un pesticīdu pārkraušana vai uzglabāšana notiek zem klajas debess utt.

Pazemes ūdeņu pārmērīga ekspluatācija. Pārmērīga pazemes ūdeņu ieguve noved pie tā, ka

pazemes ūdeņu resursi nepaspēj atjaunoties dabiskā ceļā.

Dzeramā ūdens kvalitāte. Šo problēmu izsauc pazemes ūdens zemā kvalitāte, kas saistās ar

pazemes ūdeņu piesārņošanu vai, visbiežāk, ar to dabisko sastāvu. Latvijas apstākļos pazemes

ūdeņu kvalitāti galvenokārt ietekmē paaugstināts dzelzs un kalcija savienojumu saturs.

 

ŪDEŅU AIZSARDZĪBA

Notekūdeņu attīrīšana

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ūdens resursu saglabāšanā ir notekūdeņu attīrīšana.

Notekūdeņu attīrīšana ir sarežģīts process, kurā noārda vai arī no ūdeņiem

izdala piesārņojošās vielas. Patogēnos mikroorganismus iznīcina notekūdeņus dezinficējot,

piemēram, hlorējot. Atkarībā no notekūdeņu sastāva, apjoma un teritorijas klimatiskajiem

apstākļiem to attīrīšanas paņēmieni var būt ļoti atšķirīgi.

Lauksaimniecības radītā piesārņojuma samazināšana

Lauksaimnieciskā ražošana ir nozīmīgs ūdeņu piesārņošanas cēlonis. Īpaši bīstami ir

fermās kūtsmēslu krātuves, skābbarības glabātuves, jo

kūtsmēsli un noteces no šo objektu teritorijas satur gan augstas ķīmisko elementu

koncentrācijas (īpaši –fosforu un slāpekli), gan lielu daudzumu organisko vielu.

Šādu objektu iespējamo ietekmi uz ūdens avotiem var ierobežot atrisinot sekojošus

jautājumus:

– kūtsmēslu savākšana un uzglabāšana (pareiza krātuvju konstrukcija – tiek novērstas

noteces; atbilstošs krātuvju tilpums lai nodrošinātu mēslojuma uzglabāšanu periodos, kad

to iestrādāt nedrīkst);

– lietus ūdeņu savākšana;

– kompostēšanas laukumu pareiza iekārtošana, novēršot noteces;

– skābbarības sulas savākšana utt.

Toksisko atkritumu pareiza uzglabāšana un iznīcināšana

Nepieļaut toksisku vielu nonākšanu  ūdenstilpnēs, gruntsūdeņos.